Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskolas skolotāja Ināra Knitnere iesaka Edvina Gilberta romānu “Dzimtais akmens”:

“Man patīk lasīt, īpaši rudens mijkrēšļa vakaros, kad blakus ir tējas tase un kad gribas ieritināties gultiņā un palasīt kaut ko mīļu un tuvu. Pašlaik rindā uz lasīšanu ir jauna grāmata par aktrisi Merilinu Monro.

Pasauli redzu no skaistās puses, bet, ja ir kaut kas neglīts, tad cenšos saprast, kādēļ, un varbūt tas nav neglīts, bet tikai citādāks,

tāpēc, iespējams, likumsakarīgi ir, ka man patīk “Dzimtais akmens”.

To es pāršķirstu reizi divos gados. Mani šī grāmata uzrunāja ar savu sižetu un ar to, ka galvenais varonis ir arhitekts un grāmatā daudz tiek runāts par arhitektūru un tās vērtībām, par stilu, par arhitektūras tīrību, skaidrību, iekļaušanos apkārtējā pasaulē; arī par arhitektūru kā par izpatikšanas, pielīšanas veidu.

Varbūt pirmajā reizē grāmata nemaz nebija tik viegli lasāma, bet man tā kļuva ļoti tuva.

Interesanta arī ar stāstu par cilvēku savstarpējām attiecībām, par arhitekta Ralfa dzīves gājumu ilgākā laika posmā, par skarbu vietas izcīnīšanu savā nozarē; par to, kā cilvēks mainās, kā mainās attiecības no savstarpējas nepatikas līdz mīlestībai. Ļoti simpātisks likās Ralfa tēls.

Grāmata ir gan ļoti interesanta, emocionāla, gan arī ir laba tās valoda, vienlaikus grāmata ir arī izglītojoša.

Man vispār patīk atgriezties pie grāmatām, lasīt tās atkārtoti. Bieži vien tajās ieraugu kaut ko jaunu, iepriekš nepamanītu niansi vai stīdziņu.

Šo grāmatu esmu daudziem ieteikusi, devusi lasīt savām draudzenēm, tā vienmēr ar labām atsauksmēm pie manis ir atgriezusies – jā, man tā ir jau stipri nolasīta!”

Etnomūziķe, mūzikas pedagoģe, psihodrāmas speciāliste Igeta Ozoliņa iesaka lasīt izdevumu “Rucavas garamantas”:

“Tautasdziesmu krājumu kolekcija manā plauktā ir vērā ņemama, tur ir arī “Rucavas garamantas”, kas izdots divos sējumos 2019. un 2022. gadā. Šīs latviešu tautas bagātības publicējis apgāds “Zinātne”, abus krājumus sastādījusi Māra Vīksne.

Tā ir tikpat kā Rucavas etnogrāfiskā enciklopēdija

ar runājamām un dziedamām tautasdziesmām, ticējumiem, nostāstiem, paražām, pasakām, teikām, seno lauku darbu aprakstiem, ar rotaļām, receptēm, godu aprakstiem, ar īpašo rucavnieku valodu un tās vārdnīcu, un tas viss savākts ilgu gadu laikā no vairāk nekā 50 Rucavas teicējiem. Emilis Melngailis Rucavu dēvējis par seno latvietības muzeju.

Stājoties Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļā, man bija doma, ka vajag pētīt kaut ko par Rucavu. Tomēr studiju laikā intereses aizvijās uz citu pusi – studijas noslēdzu ar pētījumu par Valdi Muktupāvelu un par folkloras kustību no 1979. līdz 1989. gadam. Tas bija man kaut kas ļoti svarīgs.

Studijas mani ieveda aizvien dziļākā interesē, un pēc tam pamazām atgriezos pie Rucava bagātībām.

Iegādājos abas “Rucavas garamantu” grāmatas un ārkārtīgi novērtēju profesionālo, zinātnisko pieeju tam materiālam, kas tajās ir salikts.

Abas grāmatas man noder šķirstīšanai ikdienā. Dziedu autentiskā valodā, ar atbilstošajiem šaurajiem vai platajiem e, vietām ar mīksto r, ar specifiskiem vārdiem, mēs pat uz albuma vāciņa uzrakstījām Rucavas dziesmu vārdnīcu.

Tad mūzika paliek garšīga, jo arī Rucavas valoda niansēs un sīkumos ir ļoti garšīga! Interesanti, ka Rucavā melodijas ir vienbalsīgas, ne kā Nīcā.

Esmu pilnīgi aizrauta ar visu Rucavas mantojumu – ne tikai ar dziesmām.

Man ārkārtīgi patīk Rucavas rozīšu cimdi. Esmu liepājniece, Rucavā nav manu sakņu, bet tas tik un tā ir arī mūsu mantojums, Rucavu jau mēdz dēvēt par Aizliepāju.

Interesanti uzzināt teicēju stāstus, dažādus etnomuzikoloģiskus sīkumus, šajās grāmatās ir senā dzīvesveida atspoguļojums, arī šausmu un spoku stāsti. Rucavā ir ļoti stipras kāzu tradīcijas un ļoti daudz kāzu dziesmu.”

Liepājas Simfoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistars Guntis Kolerts iesaka Līgas Blauas grāmatu “Pēdējais līvs”:

“Bērnībā lasīju ļoti daudz, tēvs bija grāmatu fans, lasīja četras piecas grāmatas uzreiz, viņam bija liela bibliotēka. Es arī sēdēju, izlikos, ka mācos, uzliku uz grāmatas burtnīcu, un lasīju, cik vien varēju. Mīļākais rakstnieks bērnībā bija Žils Verns.

Tagad, ja paņemu grāmatu, tad man tā jāizlasa līdz beigām, kaut vai pieķerot naktis klāt, tā, lai dažās dienās ir izlasīta. Ja būšu pārtraucis lasīt kaut vai trīs dienas, tad vairs tai nepieķeršos.

Vairāk interesē kriminālromāni un grāmatas par ceļojumiem.

Nesena sirsnīga un gara saruna ar Ainaru Virgu man atsauca atmiņā kopīgos mācību gadus toreizējā Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolā, tāpēc atmiņu ietekmē iesaku citiem grāmatu “Pēdējais līvs”, kas sarakstīta par draugu, rokgrupas “Līvi” ģitāristu un dziesmu autoru Ainaru Virgu. 

Liepāja tajā ziņā bija pilnīgi savādāka pilsēta. Rokmūzika bija sava veida protests pret padomju varu. Kas bija aizliegts, to ļoti gribējās darīt. Jebkurš, kurš mācījās tajā skolā, gribēja spēlēt kādā ansamblī.

Mūsu kursā bija vieni vienīgi mākslinieki, vienas lielas zvaigznes. 

Grāmatā ir daudz interesantu lietu. Tā ir par savējiem. Stāsts nav tikai par Ainaru, bet par tā laika dzīvi, par tā laika Liepāju, par to, kas ir noticis, par cilvēkiem, arī par Ainara vecākiem, kuri viņam ir bijuši fantastiski.

Ainaram ir ļoti laba, fenomenāla atmiņa. Neskatoties uz visu, kas viņa dzīvē ir bijis, viņš atceras visādus sīkumus, kurus es jau esmu aizmirsis.

Viņš īstenībā ir ļoti vientuļš savā dvēselē, un viņam atbalsts ir ļoti vajadzīgs.

No skolas laika atceros viņu ļoti atraktīvu, stilīgi ģērbušos, reizē viņš ir ļoti labestīgs, viegli ievainojams, ar maigu dvēseli, spējis dzīvē daudz ko pārciest.

Grāmatas autore Līga Blaua balstījusies uz dažādu cilvēku stāstiem par Ainaru. Ne viss, kas uzrakstīts, bijis tā, kā dzīvē noticis. Un tomēr grāmatu iesaku! Arī tādēļ, ka tā parāda, ka būt slavenam nav milzīga laime. Slavai ir arī tumšās, ēnas puses.

Kad man bija 15–16 gadi, es arī gribēju būt stārs, bet tagad esmu laimīgs būt mazliet ēnā. Tagad es nevēlētos būt slavens. Vēlos būt parasts cilvēks, varu iet pa pilsētu, un man neviens nemetas virsū prasīt autogrāfus un tā tālāk…

Ainaram esmu teicis – tu pat vari neko nestāstīt par sevi, kāds, dzeltenā prese, vienalga kaut ko izraks.”

Māksliniece Līga Petre-Gūtmane iesaka zviedru rakstnieces Sallijas Salminenes romānu “Katrīna”:

“Senāk gandrīz katrā mājā sekcijā aiz stiklotām durtiņām bija grāmatas. Lai tās dabūtu, ļaudis stājās grāmatu biedrībā, pierakstījās rindā, iemaksāja naudu, lai tikai dabūtu. Tā arī mana mamma. Bet, ja lasīju kādu grāmatu, mamma parasti teica, jāpadara darbs, vai tad man nav ko darīt?

Man grāmata bija kā aizliegtais auglis, vienmēr salds un kārojams, pie lasīšanas nevarēju tik viegli tikt.

Brīvlaikos dzīvoju pie vecmāmiņas, kurai bija divas grāmatas. Pirmā bija Bībele, jo viņa bija ticīgs cilvēks. Otra – “Sundaramma”, par Indijas meiteni (autore amerikāņu rakstniece M. Dž. Elmore; šo grāmatu par meiteni, kura agrā bērnībā izprecināta pret viņas gribu, 1935. gadā izdevusi Latvijas baptistu draudžu savienība).

Omamma bija agri palikusi bārene, četras ziemas skolā gājusi. Vakaros, sēdot uz mūrīša, vecmāmiņa man abas grāmatas pārstāstīja. Tas bija ļoti interesanti!

Bet pati pirmā, ko izlasīju, bija “Pifa piedzīvojumi” (populārā suņuka piedzīvojumu autors ir katalāņu izcelsmes francūzis, karikatūrists Žozē Kabrero Arnals, Padomju Savienībā, arī vēlāk Latvijā, grāmata izdota ar Vladimira Sutejeva “adaptētiem” zīmējumiem).

Tā ir grāmatiņa, kurā krustmāte Agate, mīksta un apaļīga, cepa rausīšus. Mums mājās cepeškrāsnī mamma uzcepa speķaraušus, visa māja smaržoja, un pēc tiem man smaržoja šī grāmata par Pifu. No tā laika mani valdzina sunīši. 

Savu mīļāko grāmatu, Sallijas Salminenes romānu “Katrīna”, lasīju vairākkārt.

Sižetu varēju gara acīm kā filmu redzēt, ļoti spilgti.

Lasīju un jutos kā pati apmānīta, kad galveno varoni Katrīnu kavalieris aizmānīja no turīgo vecāku mājām uz savu būdiņu kalnā. Kā var būt tik naiva, tagad domāju.

Katrīnu apmānīja arī saimnieks, pie kura viņa ielejā gāja strādāt. Viņai sasolīja nezin ko, bet beigās sanāca, ka viņa strādā par vēdera tiesu un dabū tikai audumu vienai kleitiņai.

Rūgtā atziņa – iznāk, ka nevienam īsti nevar uzticēties.

Bērnībā, šo grāmatu lasot, gan par to nedomāju. Tā ir mana atziņa tagad. Es saprotu, ka ir sapņi par savu māju, par savu dzīvi, bet viss jāvērtē reāli, pat gandrīz skeptiski, ļoti jāvēro, vai vispār konkrētam cilvēkam var uzticēties.

Taču visspilgtāk atmiņā palikusi Katrīnas nebeidzamā neatlaidība. Kā viņa ar riekšavām sanesa zemi savā klintsgalā, augšā, kalnā, pie savas būdas, no ābola sēkliņas izaudzēja stādiņu. Tajā sanestajā zemē, klintī iestādīja ābelīti.

Ka ar neatlaidību, ar pacietību, ar darbu to savu sapni vienalga var piepildīt. Pat, ja tev ir tikai būdiņa, bet ja pie tās ir dārziņš – tas jau ir kaut kas!

Tātad ar neatlaidību var sasniegt sapni, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem.

Katrīnas dzīvesstāsts ir viscaur dziļi sāpīgs. Varbūt tieši tāpēc tas man arī ir palicis tik ļoti atmiņā.

Latviešu sievas ir tādas pašas – stipras, nes ikdienas smagumu, pa riekšavai savā kalnā. Joprojām sievām jābūt izturīgām, varošām. Bet vienmēr ir cerība uz veiksmi, un ir sapnis.

Es domāju – varbūt man kā Katrīnai izdevās savu sapni piepildīt, atrauties no tādiem vienkāršiem darbiem kā afišu zīmēšana, pa riekšavai nesot, es “sanesu kalnā” un sarīkoju izstādi. Arī Parīzē. Savu sapni esmu īstenojusi.”